Pa laukiem jau ziedonis dvašo

Eduards Veidenbaums

1867-1892

Eduards Veidenbaums, šis nelaimīgais, ārkārtīgi apdāvinātais jauneklis piedzīvojis daudz gan slavas, gan neatzinības. Daži viņu uzskatījuši par lielāko latvju dzejnieku (Birkerts, Treumanis); daži, kuri viņu sākumā atzina, vēlāk nākuši pie pārliecības, ka Veidenbauma dzejas literāriskā vērtība nav liela (Zeiferts, Klaustiņš): pretēju, naidīgu virzienu literāti saprotas, atzīdami Veidenbaumu kā ievērojamu dzejnieku (Eglīts, Upīts).

P. Ērmanis. Latvju grāmata, Nr. 6., 1927.

i e g r i e z d z e j a s r a t u

Pa laukiem jau ziedonis dvašo

Ieraksts ar mikrofonu nav iespējams, izmanto augšuplādes iespēju!

A A A

Pa laukiem jau ziedonis dvašo,
Lai rūpes un skumjas nu zūd!
Prieks valda pa pasauli plašo,
Laiks bēdāties, miesas kad trūd.

Kad krūmus rotāt sāk ziedi,
Kad kāzas radība svin,
Tad paliec par bērnu un dziedi,
Un skaistākos vaiņagus pin.

Dažs gadiem uz priekšu mēdz zīlēt,
Viņš rūpes redz, citu neko.
Tas laimīgs, kas tagad spēj mīlēt,
Un nākotne nepievils to!