Mosties, mosties reiz, svabadais gars

Eduards Veidenbaums

1867-1892

Eduards Veidenbaums, šis nelaimīgais, ārkārtīgi apdāvinātais jauneklis piedzīvojis daudz gan slavas, gan neatzinības. Daži viņu uzskatījuši par lielāko latvju dzejnieku (Birkerts, Treumanis); daži, kuri viņu sākumā atzina, vēlāk nākuši pie pārliecības, ka Veidenbauma dzejas literāriskā vērtība nav liela (Zeiferts, Klaustiņš): pretēju, naidīgu virzienu literāti saprotas, atzīdami Veidenbaumu kā ievērojamu dzejnieku (Eglīts, Upīts).

P. Ērmanis. Latvju grāmata, Nr. 6., 1927.

i e g r i e z d z e j a s r a t u

Mosties, mosties reiz, svabadais gars

Ieraksts ar mikrofonu nav iespējams, izmanto augšuplādes iespēju!

A A A

Mosties, mosties reiz, svabadais gars,
Celies un salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus –
Mosties reiz, brīvības cēlajais gars!

Tumšos varmākas zemē triec,
Svētos liekuļus garīdzniekus,
Kuri melš krāpdami debesu niekus.
Ticības māņus pie malas liec.

Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
Šķērdībā putina miljonu sviedrus!
Zemē kundzības draugus un biedrus,
Kas savus brāļus spaida un plēš!