Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākiem skādi dar, nosaukts tiek
grēks,
Par tiesnešiem. cienīti blēži sēž
Un "godīgi" ādu nost citiem plēš,
Un cienīgtēvs, zaglis, teic sprediķus:
"Tik pacieties, debesīs labāki būs!"

Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks
bļauj,
Viens otram iz mutes tie kumosu rauj,
Un priecīgs ikkatris, kad vēders tam pilns,
Kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.
Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:
"Cik praktiska tauta, tai cerību daudz!"

Jā, cerību gan. Bet nosirmos laiks,
Vēl redzams būs strādnieku moku pilns vaigs,
Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps,
Vēl ļaudis pēc debesu valstības slāps,
Zem kājām varmākas taisnību mīs,
Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs,
Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals
Un vaimanās paši, kad salks tie un sals.