Uz galu mana dzīve iet

Eduards Veidenbaums

1867-1892

Eduards Veidenbaums, šis nelaimīgais, ārkārtīgi apdāvinātais jauneklis piedzīvojis daudz gan slavas, gan neatzinības. Daži viņu uzskatījuši par lielāko latvju dzejnieku (Birkerts, Treumanis); daži, kuri viņu sākumā atzina, vēlāk nākuši pie pārliecības, ka Veidenbauma dzejas literāriskā vērtība nav liela (Zeiferts, Klaustiņš): pretēju, naidīgu virzienu literāti saprotas, atzīdami Veidenbaumu kā ievērojamu dzejnieku (Eglīts, Upīts).

P. Ērmanis. Latvju grāmata, Nr. 6., 1927.

i e g r i e z d z e j a s r a t u

Uz galu mana dzīve iet

Ieraksts ar mikrofonu nav iespējams, izmanto augšuplādes iespēju!

A A A

Uz galu mana dzīve iet,
Drīz sirds jau pukstēt rims:
Uz paliekamu mājas viet'
Drīz miesas kapā grims.

Es priecājos, ka nāves balss
Man' projām aizsauc jaunu
No pasaules, kur mūžīgs sals,
Kur dzird un redz tik ļaunu.

Nāks ziedonis, un puķes plauks,
Uz kapenēm tās ziedēs,
Mans miteklis būs kluss un jauks,
Vairs bēdas man' nebiedēs.