Es zinu zemi, kur netrako vētras,
Kur ziedoni nemaitā ziemelis bargs;
Kur vēsma lēna dveš ziedošās lejās,
Kur netvaicē tropiskais pusdienas stars.

Es zinu zemi, kur nespaida rūpes,
Kur nepazīst bēdas, nedz asaras līst;
Tur skumjas ir svešas, tur skandina kokles,
No jūsmīgām skaņām sirds pāri tur plūst.

Es zinu zemi, kur taisnība valda;
Kur nevalda dūre, nedz vara, nedz spēks;
Kur miera zīme pār pestīto galvām,
Mirdz iten kā auseklis spožums tik svēts!

Es sveicinu tevi, ak svētīgā zeme!
Kur mīlīgām saskaņām pildīts viss gaiss;
Kur nava neviena, kas grēku vēl mīlē,
Nedz kāds, kuram līdzi vēl zemišķīgais.

Es ilgās grimstu un ceļos slīgstu,
Un lūgšanā klusā to izlūdzas gars:
Tēvs, vadi mani uz laimīgo zemi,
Lai ceļojot turpu man nepietrūkst spars!