i e g r i e z   d z e j a s   r a t u

Bērnu grāmatas ilustrācija

Ieraksts ar mikrofonu nav iespējams, izmanto augšuplādes iespēju!

Autors: Pāvils Rozītis

Nelaiks. Linardam Laicenam

A A A

Draugs, Linard, šīs rindas kad izlasi manas,
Tad zini: – es zemē, kur opijs man ir,
Kur kazas kāp kalnos un auni kur ganās,
Kur kindžals ik strīdu saltmirdzoši šķir.

Tad vari Tu saprast, ka laimīgs bez gala
Ir dzejnieks bez tautas – ar Mūzu viens pats!
Te saule ir karsta, nav liesmas un sala, –
Un tomēr dēļ Latvijas asaro skaits..

Un tauta – to pilsonis vada par sodu,
Kam rakstnieks un māksla ir kaitīgi vien.
Šo pilsoni dzirdot, es domāju Jodu,
Zem poda ko sentēvi kaunīgi sien.

Bet tagad šis nezvērs nu ļaudīs ir nācis,
Un tici, draugs, muļķāks par āzi tas šķiet!
Ko rakstnieks ir tautā un svešumā vācis,
To atkal nu Švauksti sāk zaimot un smiet!

Un tautas šo likteni vērojot grūtu –
Es redzu, ka verdzības viņā vēl daudz.
Kā pliķi sev sejā šo lāstu es jūtu,
Un kokle vairs neskan, bet izmisums žņaudz!

Vai tiešām jau Latvijā osme tik ļauna,
Kā kraukļi vien lido, vairs vanagu nav!
Es vīnā tad reibstu, lai bēgtu no kauna,
Kas sirdī man dziļi ir iesēdies jau.

Bet, Linard, gan atkal pie Mūzas mēs nāksim
Un dziesmas būs saldas, un dzīvot būs prieks!
Būs projām tad nelaiks, no jauna mēs sāksim
To uzcelt, kas postīts. Bet tagad ir lieks

Kā dzejnieks, kā mūza. Tik pilsonis mudi
Kā piebaldzēns plātās un ļautiņus krāp!
Gan aizskalos rūktumu laikmeta plūdi,
Kas mums nu iz dvēseles dziļumiem kāp.

Novērtē ierakstus!

Nekas netika atrasts.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.