Ieraksts ar mikrofonu nav iespējams, izmanto augšuplādes iespēju!
Nav dzimtenes vairs man un manai tautai,
Kā plosīts vaiņags viņa vētrā klīst
Un druvu svētās briedas nepazīst,
Kur atpūta un darbs bij miera skautai.
Vaj kļūt man ielas meitai – katra glāstiem ļautai? –
Jau Kaspija pie kājām smiltī līst;
Starp persiem, tatāriem, kas eiropieti nīst, –
Man klīst kā bultai mērķī neiešautai.
Šai tuksnesī vai zelta meklēt nācu
Un aziātu apmānīt un krāpt?
Kā šakāls izsalcis lai to es mācu,
Kas pats tik spēj pa irdo smilti kāpt? –
Nē, atmiņas kā pērles kopā vācu,
Un sirdij mūžam dzimtās debess slāpt.