Ieraksts ar mikrofonu nav iespējams, izmanto augšuplādes iespēju!
Viņš teiku stāstījis, es stāstā grimu klusi,
Un diena skrēja mums, kā mākons vēju nests;
Kaut cilvēks vienmēr mīl tik to, kas nozudusi,
Un dziļi skumst par to, kas vējos projām mests,
Mums šādās sarunās bij diena pagaisusi –
Es biju Austrumos kā brīnumzemē vests.
Šo teiku savādo, kas manī prieku būra,
Viņš mierīgs stāstīja, kaut baigi krāca jūra.