i e g r i e z d z e j a s r a t u
Ieraksts ar mikrofonu nav iespējams, izmanto augšuplādes iespēju!
Rietrumam
Mūsu acis mirdzot vēro:
rietrumi, kā rīta sārtā, deg un zvēro –
stiprs un vārgais – vecs un jaunais –
trokšņa dienas spēkus sver un mēro.
Ausis atveras un klausās moži:
tā kā viļņi akmens krastos skalojuši,
tūkstošsoļi zemes ejās
sasaucas un traucās šurpu droši.
Nākat! Darbā izaugušu stipru roku simti māj jums pretī,
nākat! mūsu sārtie karogi jūs gaidot ceļas – svēti!
Nākat! viena cilts, kam dzīslās asins rit vēl spēji,
veco zemi segs, un – klusēs melnie vēji...
Kas virs vecām drupām augs un ziedus plētīs –
mūsu vienoto un lielo pulku teiks un svētīs.
Mūsu mutes skaļi sauc, kad acis mirdzot vēro
rietrumos kā stiprs un vārgais spēkus mēro:
– Esi sveikts, jauns Atlants, zemi plecos ņemot –
veiks tik` mūsu cilts sev vienu gaitu lemot! –