Kā gulbji balti padebeši iet

Eduards Veidenbaums

1867-1892

Eduards Veidenbaums, šis nelaimīgais, ārkārtīgi apdāvinātais jauneklis piedzīvojis daudz gan slavas, gan neatzinības. Daži viņu uzskatījuši par lielāko latvju dzejnieku (Birkerts, Treumanis); daži, kuri viņu sākumā atzina, vēlāk nākuši pie pārliecības, ka Veidenbauma dzejas literāriskā vērtība nav liela (Zeiferts, Klaustiņš): pretēju, naidīgu virzienu literāti saprotas, atzīdami Veidenbaumu kā ievērojamu dzejnieku (Eglīts, Upīts).

P. Ērmanis. Latvju grāmata, Nr. 6., 1927.

i e g r i e z d z e j a s r a t u

Kā gulbji balti padebeši iet

Ieraksts ar mikrofonu nav iespējams, izmanto augšuplādes iespēju!

A A A

Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdza tālu skriet,
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst. -
Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts, vājāks kur lūst
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.