Domāju es domas dziļas,
Kādēļ laime mani nīd;
Viss, ko daru, viss man viļas,
Visās vietās kāja slīd.

Citam nav nekāda darba,
Nauda kā no gaisa birst;

Man ir dzīve sūra, skarba,
Jābadojas, kamēr mirst.

Nav pie dvēseles ne graša,
Prasi kādam, - kas tev dos?
Labāk vienreiz nāve aša
Nekā dzīve nabagos.

Ezers lejā spīd ne tāļi,
Iekšā tur - būs raizēm gals!
Nu ardievu, bēdu brāļi,
Neskanēs vairs mana balss.

Ceļš vēl garām ved gar krogu,
Iekšā danco, dzied un smej,
Un caur apgaismotu logu
Redzu, alu glāzēs lej.

Vai tad es jau gluži bešā?
Roka ātri svārkos ķer -
Desmit kapeikas vēl ķešā,
Tās priekš nāves jānodzer.

Steidzos iekšā, vienu glāzi
Iesviežu, vēl vienu, vēl...
Un ar katru alus lāsi
Paliek dzīvības man žēl.

Atliks miršanu uz rītu,
Šodien vēlu staigāt turp.
Krodzniek, dosi vēl uz krītu?
- Došu. - Duci alus šurp!

Otrreiz bija tāda liga:
Skaistule man solījās,
Mūžam būšot uzticīga -
Dumjš, kas sievām paļaujas!

Drīz iz pilsētas švīts nāca
Glumi apģērbts, uzķemmēts,
Lakstoties ap viņu sāca,
Dāvā rotas - viss tam lēts.

Domāju, tā neatļausies,
Sirdi viņam neatdos,
Bet it nejauši reiz - klausies -
Baznīcā jau uzsauc tos.

Asinis man dusmās vārās,
Un, kaut sirdi sāpes griež,
Bet pēc atriebības kāras
Dūre naža spalu spiež.

Viņiem jāmirst! - Steigšus gāju,
Te man uzsauc draugs: kur nu?
Iesviedīsim ceļa kāju!
Nāc man līdz uz kabaku.

Sviedām, sviedām... rīts jau ausa -
Aizmirsts viss, kas rūpes dar,
Kājas galvu knapi klausa,
Zudušas bij dusmas ar.

Tādēļ tagad katru reizi
Iedzeru, kad slikts ir prāts,
Un, ja kājas iet ar' greizi,
Tas jau nava grēks nekāds.