Ar šīs zemes vareniem kopā tu varēji būt
Un valdīt, un kārumus baudīt, un līgsmot
ik dienas,
Bet cilvēku bēdas un trūkumus sirds tevim
jūt,
Un tumsības slogus, un nastas ikvienas.
Un, tēvijas neatzīts, svešumā dodies tu tāļi
Un sludini taisnību, māci, ka cilvēki brāļi,
Ka pasaules mantas mums nespēj mierināt
prāta,
Ja ticības trūkst un mīlestīb' sirdī nav krāta.
Tu priekus tiem nesi, kas tumsībā, grūtībā
smaka,
Tu vārguļu sagrauztām sirdīm bij' dzīvības
aka,
Tu cilvēci sildīji garīgā verdzības salnā,
Un cilvēce atmaksu deva tev – Golgatas kalnā.