Sniegs no laukiem projām steidzas,
Pļavas zaļo, upes plūst.
Kam vairs ziemas darbi veicas,
Kad jau ziemas ledus kūst?

Laiks ir nu pa puķu lejām
Sārtas rozes pušķos plūkt,
Laiks no meitu daiļām sejām
Debess saldo medu sūkt.

Ievas zaros lakstīgalas
Mēness naktī krāšņi dzied;
Rau, pie klusas upes malas
Meitens klausīdamies iet.

Ņem man klāti, daiļākajā,
Skūpstoties mums ausīs rīts;
Zvaigznēm segtā debess mājā
Mīlestības košais brīds.

Lūk, jau sēžam apkampušies,
Karsti pukst pie krūtīm krūts,
Saldos sapņos gremdējušies -
Aizmirsts dzīves liktens grūts.

Lakstīgala ievas zaros
Dzied, un žēli skan tai balss.
Austrums sarkst jau saules staros –
Pienāk saldiem sapņiem gals.